Pagājušu nedēļu pavadīju ļoti skaistā vietā Naantali deldējot krēslus un turpinot mācīties par arhitektūru. Katru rītu, brokastu laikā, viesnīca pārvērtās par veco ļaužu pansionātu, jo tie lēnā gaitā, daži ratiņos un vēl vairāki ar spieķiem rokās, plūda uz restorānu. Vienīgie jaunie cilvēki restorānā bija vai nu oficianti vai kursu dalībnieki.
Neviens no kompānijas “lektoriem” neieradās, tāpēc viņu vietā uzstājās citi. Bija ieradies viens kolēģis, kurš vakarā demonstrēja prezentāciju par SOA un tās izmantošanu, lai integrētu vecu apdrošināšanas programmatūru tīmekļa lapā. Lai arī viņš mēģināja jokot par SOA uzpūsto popularitāti, pats pilnībā ir uzķēries uz jauno buzzword. Man gan neliekas, ka dekompozīcijas rezultātā iegūtos elementus pārsaucot par SOAP servisiem arhitektūra kļūst servis-orientēta, bet lai nu paliek. Un vēl no IBM iegādāti vairāki grafiskie rīki klucīšu/servisu zīmēšanai un portatīvie datori ar 4Gb RAM, lai tos rīkus darbinātu. Asociācijas ar autoservisa un diagnostikas tehnikas iegādi, lai nomainītu automašīnai riepas. Vēl kāds kolēģis mēģināja stāstīt par Enterprise Architecture, bet neviens nesaprata kāds bija prezentācijas mērķis. Ja nu vienīgi ievilkt ķeksīti, ka “es te uzstājos”.
Toties galvenie, Carnegie Mellon, pasniedzēji ieradās. Labākais nedēļas notikums bija Patrick Donohoe kurss par Software Product Lines. Mani visvairāk “aizķēra” stāstījums par vairāku kompāniju pieredzi un veidu kā viņi nonāca līdz product lines – tādi iedvesmojoši stāsti, pēc kuriem pašam gribas strādāt.
Atpakaļ braucu ar grāmatu, prezentāciju izdruku, sertifikātu un citu beigtu koku kaudzīti.
P.S. Killer coding ninja monkeys do exist!
