Mind.toBlog();

Man ir trauma: šodien iegādājos 2 biļetes uz Backstreet Boys.

Jau biju aizmirsis cik ļoti man patīk Rīga agrā, agrā rītā, kad Lāāplēša ielas garumā ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi cilvēki un mašīnas. Un gaiss ir svaigs, ielas tikko nomazgātas, saules stari spraucas starp mājām. Tad var iet, elpojot ar pilnu krūti, noņemt pleijera austiņas un klausīties klusumu, meditēt un brīnīties kā viens 5 mēnešus vecs puika ir izmainījis manu dzīvi (pozitīvi).

Dažās filmās par saulaino nākotni cilvēki klausās un skatās ne jau “mūsdienu” rock/pop mūziku un mākslas filmas, bet “mūsdienu” reklāmas un džinglus. Man šķiet, ka Zelta Zivtiņas un 1188 reklāmas ir daļa no šīs nākotnes. Tās jau ir prece, ko var iegūt uz CD vai par maksu ielādēt mobilajā telefonā. Ja reklāmu autori turpinās strādāt šajā virzienā, drīz visa reklāma būs pašpietiekama: cilvēki pieprasīs un TV, radio būs gatavi maksāt par reklāmas translēšanu. Varbūt kā reklāmas blakusefekts būs kādas citas preces pirkšana. Varbūt. Un joks par to, ka “besī filmas, ko rāda pauzēs starp reklāmām”, vairs nebūs joks.

Ð’Ñ?Ñ‘ плохо!